Vents Sīlis. Lekcijas par seksualitāti. Otrās lekcijas kopsavilkums

Evolucionārā psiholoģija

Evolucionārā psiholoģija definē seksualitāti kā sava veida bioloģiskā likteņa piepildījumu.

Šajā lekcijā aplūkosim un dekonstruēsim evolūcijas teorijas radītos mītus.

1. mīts: dabiskā izlase nozīmē zināmu progresu. 

Dabiskā izlase ir progress tādā nozīmē, ka tā ir adaptācija. Taču adaptācija nav progress universālā līmenī. Adaptācija nozīmē to, ka izdzīvo tie organismi, kas ir labāk piemēroti videi. Taču, mainoties videi, mainās arī adaptācijas noteikumi, jēga un priekšrocības. Ja esam lieliski adaptējušies vienā vidē, tas nenozīmē, ka šīs īpašības ir universālas. Līdz ar to evolūcijas teorija runā par adaptāciju konkrētai videi.

Tas, kas ir grūti sasniedzams, parasti šķiet iekārojamāks. Mūsdienu pasaulē ir pierasts domāt, ka skaista sieviete ir tieva sieviete, jo mūsu kultūra ir radījusi priekšstatu, ka tievums ir grūti sasniedzams. Taču vēsturē vienmēr bijis otrādi, jo ēdiens bija grūti sasniedzams.

2. mīts: vīrieša un sievietes reproduktīvais plāns.

Vīrietis sievietē meklē:

  • Jaunību, auglību, veselību (tā saucamo “skaistumu”);
  • Iepriekšējas seksuālās pieredzes trūkumu (lielāka garantija, ka sievietei nav bērnu no cita vīrieša);
  • Stingru audzināšanu (lielu seksuālās uzticības varbūtību);
  • Potenciālu spēju dzemdēt tik bērnus, cik viņam nepieciešams.

Sieviete vīrietī meklē:

  • Materiālu pārticību (kaut vai tikai kā potenciālu);
  • Sociālo statusu, veselību;
  • Uzticības varbūtību (paliks pie saviem bērniem).

Summāri: aizsardzību, aprūpi, stabilitāti.

Mēs uzskatām šos modeļus ne tik daudz par cilvēka dabas sastāvdaļu, kā par adaptāciju sociālajiem apstākļiem.[1]

Lūk, arī atslēgas punkts, runājot par šiem modeļiem, jo – par kādiem “sociālajiem apstākļiem” ir runa? Par mūsdienu sabiedrībā pastāvošajiem!

Šis mīts daudziem ļauj seksualitāti pamatot vai uzbūvēt primitīvā, bet ļoti “lipīgā” un izplatītā veidā. Proti, cilvēki bieži vien aizbildinās, sakot: “Tā taču ir mūsu bioloģija! Man patīk tieši šāda (šāds) sieviete (vīrietis), jo daba tā ir iekārtojusi.” Taču šis ir tikai pieņēmums.

Kā tas izskatās uz kopējā fona?

“Homo Sapiens” radās pirms 200 000 gadu, savukārt agrārā sabiedrība (kuras turpinājums ir mūsu patērētāju sabiedrība) ir tikai 10 000 gadus sena.

Agrārā sabiedrība ir tik būtiska, jo tajā veidojas hierarhiskās politiskās attiecības; tā ir resursos bāzēta eksistence. Cilvēki sāka sēt, pļaut, turēt lopus, no kā izriet vajadzība uzturēt savu privātīpašumu. Vienlaikus parādās arī iespēja uzturēt vairāk bērnu, jo klejotājiem ir neiespējami būt ar vairākiem bērniem, turklāt maziem. Vīrieši kontrolē lielāko daļu resursu, jo viņi spēj šos resursus veidot un aizsargāt, savukārt sievietes ir spiestas tirgot vienīgo viņu kontrolē esošo resursu – seksu –, lai iegūtu vīriešu kontrolētos resursus un aizsardzību.

Tieši agrārajā sabiedrībā ģimenes kults (mantošanas tiesības, uzvārds, ģimene utt.) kļūst svarīgs. Šajā brīdī tiek nodibinātas īpašuma un hierarhiskās attiecības. Savukārt preagrārajā sabiedrībā īpašuma jautājums ir diezgan abstrakts – katram pieder tik, cik viņš var panest, turklāt nav vajadzības resursus (dabu, dabas veltes) krāt, jo resursi ir visapkārt un visiem pieejami. Nav iespējams aizliegt pieeju resursiem, līdz ar to nav jēgas par tiem cīnīties (var cīnīties par konkrētu medījumu, taču ne par medību teritoriju). Tāpēc, dzīvojot kopienā, dalīšanās nevis paturēšana un atsvešināšanās ir izdzīvošanas faktors.

Dalīšanās preagrārajā sabiedrībā nozīmē arī seksuālu “dalīšanos”. Proti, mūsu preagrārie senči atradās vairākās seksuālajās attiecībās vienlaikus. Šīs attiecības nebija nejaušas – tām bija liela nozīme sociālo saišu veidošanā un stiprināšanā. 

Te seksualitātes kontekstā ir būtiski atcerēties – tas, kas mūs sasaista, ir īpašumi, manta, uzvārds utt., taču seksualitātei šādu saistību nav. Mūsdienās seksualitātei ir “uzkrauts” kvantums saistību un ekspektāciju vai arī tai tiek uzstādītas tādas robežas, ka pats seksa akts kļūst ļoti atsvešinošs.

Šeit arī rodas jautājums – kāpēc cilvēki preagrārajā sabiedrībā bija poligāmi nevis monogāmi?

(“Viņš” un “viņa” pirms 200 000 gadu)

3. mīts: dabiskā izlase ir seksuālā izlase.

Evolucionārās psiholoģijas pamatpostulāti:

  • Sievietēm sekss ir valūta, par kuru pirkt vīriešu kontrolētos labumus; 
  • Galvenais ir sagādāt baudu vīrietim.

Gadiem ilgi ir veidojies priekšstats, ka sekss ir kaut kas, kas patīk vīriešiem, bet nepatīk sievietēm (sievietes uz seksu ir jāpierunā), jo – ja sekss ir vienīgā valūta, nav svarīgi, vai sieviete no tā gūst baudu un prieku; svarīgi, vai vīrietis iegūst to, pēc kā ir nācis, un lai nāk vēl. Līdz ar to vīriešiem bauda ir primāra, atbildība – retajiem, savukārt sievietēm atbildība ir primāra, toties bauda – retajai. No šī izriet tas, ka skaistie, taču mazāk atbildīgie vīrieši gūst daudz piedzīvojumu, toties mazāk skaistajiem, taču atbildīgajiem izdodas apprecēties.

4. mīts: dzimumu konkurences būtība.

Vīrieši konkurē par to, lai gūtu iespēju apaugļot reti (tikai ovulācijas laikā) pieejamās olšūnas, savukārt sievietes – par to, lai piesaistītu tos, kuri ir spējīgi uz “vīrieša ieguldījumu bērna audzināšanā” (male parental investment).

Sieviešu “divkosīgā stratēģija”: sieviete centīsies apprecēt jauku, maigu un uzticamu puisi, kurš maksās NĪ kredītu, bet ovulācijas laikā mēģinās pārgulēt ar mežonīgu, seksīgu, bīstamu svešinieku.[2]

Sieviešu greizsirdība: vīrieša seksuālā neuzticība neuztrauc tik ļoti, cik emocionālā. Proti, sievieti neuztrauc vīrieša sānsoļi, kamēr tie ir ar sievietēm, kuras viņš nevēlas apprecēt. 

Vīriešu “divkosīgā stratēģija”: stabila partnere, kura ir stāvoklī ar viņa bērnu, un sānsoļi ar maksimāli daudz partnerēm, lai radītu pēc iespējas vairāk bērnu.

Vīrieša greizsirdība: sievietes emocionālā pieķeršanās citam vīrietim neuztrauc tik ļoti, cik fiziskā neuzticība. Sievietes tiek uzskatītas par nodevīgām; viņas ir modri jāpieskata un agresīvi jāatvaira konkurence, lai nenokļūtu situācijā, kad sava aprūpe jāinvestē “svešos gēnos”.

Kāpēc viņš skatās uz citām? Kāpēc viņa runājas ar citu? Kur rodas greizsirdība?

Greizsirdība ir mūsu baiļu, dusmu un nedrošības izpausme. Ja esam greizsirdīgi, ir vērts uzdot sev jautājumu – kāpēc vispār esam attiecībās? Vai attiecības nav tikai veids, kā pašapliecināmies vai gūstam pašpārliecinātību?

Skaistums (pievilcība) vienkārši pievelk uzmanību. Un attiecību veselīguma pazīme ir spēja abiem paskatīties uz glīto, garām aizejošo ķermeni un par to kopīgi papriecāties. Tā mēs atbrīvojam sevi no daudzām raizēm un velta stresa.

Rezumējot: evolucionārās psiholoģijas galvenā doma – vīrieši un sievietes ekspluatē viens otru. 

Dažkārt šķiet, ka dzimumi ir radīti, lai padarītu viens otra dzīvi maksimāli nelaimīgu.[3]

Cilvēka daba un kultūra

Cilvēka dabas un kultūras attiecības varētu raksturot kā koka un žoga attiecības.

Tas ir konflikts starp to, kas mēs esam un kas gribētu būt (kā sociālas būtnes konkrētās kultūras kontekstā).

Izpratne par cilvēka dabu ir kultivēta (kā augs) tūkstošiem gadu[4]. Vārds “kultūra” (“cultura”) ir cēlies no vārda “colere” – kopt, kultivēt, veicināt.

Kultūra lielā mērā ir mēģinājusi pakļaut sev cilvēka bioloģiju. “Ravējot” visu “mežonīgo” un kultūrai (nevis cilvēkam) pretējo, ir iegūtas normas, kas ir izdevīgas pašas kultūras atražošanai, nevis lai padarītu cilvēku laimīgu. 

Ir būtiski to saprast, ja vēlamies sevi pasargāt no kultūras dažkārt pat postošās ietekmes. Tas, kas nāk par labu kultūrai, var ļoti negatīvi ietekmēt lielāko daļu indivīdu. Piemēram: karš – valsts iegūst, kamēr ļoti daudz indivīdu mirst; ekonomika – sabiedrība iegūst, toties daba tiek iznīcināta.[5]

Kultūra un sabiedrība nav (un nevar būt) vienisprātis ar indivīdu. Ja jūtamies nepiederīgi šim laikmetam un vietai, tas ir normāli, jo mūsu individualitāte un patība nav saistīta ar šiem abstraktajiem jēdzieniem. Neredzēt to savā veidā nozīmē krist par upuri ideoloģijai un savu personīgo dzīvi aizvietot ar ideoloģiskiem uzstādījumiem, kuru autori neesam mēs un kuri nestrādā mūsu labā. Tas pats attiecas uz seksualitāti.

Intelekts + komunikācija = mūsu izteiktā seksualitāte

Kas ir mūsu svarīgākā evolucionārā priekšrocība? Kāpēc mums ir tik lielas smadzenes?

Izņemot to, ka spējam staigāt stāvus, tā ir mūsu smadzenes. Smadzenes mums ir vajadzīgas tāpēc, ka mums ir attīstīts intelekts. Mūsu intelekts ir attīstīts, pateicoties mūsu valodiskajām iemaņām, savukārt valodiskās iemaņas ir saistītas ar mūsu spēju radīt elastīgus, daudzpusīgus, adaptīvus sociālos tīklus – komunikāciju. 

Rezumējot: mums ir lielas smadzenes, jo mums ir vajadzība radīt sociālos tīklus. Radot sociālos tīklus, mēs apgūstam visu socializācijas arsenālu – spēju iepazīties, sarunāties, mijiedarboties, likt otram just noteiktas izjūtas utt. Un te arī rodas mūsu izteiktā seksualitāte.

Līdz ar to – vai brīdī, kad runājam par monogāmiju, mēs necenšamies ignorēt savus bioloģiskos pamatuzstādījumus? 

Mēs apgalvojam, ka esam monogāmi, taču tā neuzvedamies. Un, ja esam tik sociālas būtnes, iespējams, ir sev jāatzīstas, ka poligāmija mums ir daudz “tuvāka” nekā ir pieņemts uzskatīt, jo mūsu bioloģija dod zināmas priekšrocības tieši šādai seksualitātei. Cits jautājums – vai mums būtu jāseko savai bioloģijai…

Mēs neuzvedamies kā monogāmas būtnes, tas ir neapstrīdams fakts.[6]

Kāpēc mūsu kultūrā ir tik liels uzsvars uz monogāmiju? Kāpēc uzstājam uz šādām “saistībām”, lai gan liela daļa no mums zina, ka nevarēs to izpildīt? Ja laulības pārkāpums ir pretrunā ar cilvēka dabu, kāpēc tas ir tik izplatīts? Kāpēc visstingrākie sodi (arī nāvessodi) nespēj cilvēkus atturēt no šī soļa?

Kas ir noticis ar laulību?

Kāpēc tik daudz cilvēku šķiras vai izvēlas dzīvot nereģistrējoties?

Laulība vairs neko negarantē, un neveiksmīgas kopdzīves gadījumā ieguvumi neatsver zaudējumus. Laulība nepadara mūsu attiecības labākas vai ilgtspējīgākas. Laulība ir mūsu izvēle. Kad precamies, mēs apliecinām: “Es izvēlos tevi. Un, ja es cienu savu izvēli, es palieku uzticīgs savai autentiskajai izvēlei nevis tev.” Šis ir arguments, kas būtu jāapsver, izvēloties precēties vai neprecēties, nevis tas, vai varēsim otram apsolīt, ka iekārosim tikai viņu.

Kad savas seksualitātes problēmas mēģinām atrisināt, mainot partnerus, ātrāk vai vēlāk secinām, ka atkārtojam tās pašas kļūdas, turklāt nevienā no šiem gadījumiem neesam autentiski. Proti, attiecības izvēlamies ne pašu attiecību vai savas izvēles skaidrības dēļ, bet gan tāpēc, lai kaut ko kompensētu un/vai iegūtu. Tas nozīmē, ka patiesībā nemaz neesam attiecībās un ka neprotam/nezinām, kā attiecībās būt, jo mums ir pavisam citi motīvi. Un te vajadzētu būt godīgiem pret sevi un pajautāt – ko tad mēs īsti vēlamies? Kāpēc vēlamies, lai attiecības ar otru padarītu mūsu dzīvi vieglāku? Kāpēc mums ir tik grūti izturēt pašiem sevi? 

Tāpēc pirmais solis būtu izveidot attiecības pašiem ar sevi.

Poliamorija

Senie cilvēki izmantoja seksualitāti, lai:

  • Gūtu baudu;
  • Noslēgtu sociālu darījumu (laulība kā garantija);
  • Nostiprinātu kopības un drošības izjūtu (“mēs”).

Grāmatas “Sex at Dawn” autori uzdod jautājumu: “Vai šāda seksualizācija padara mūs dzīvnieciskus?”[7] Ja pārojamies kā dzīvnieki – noteikti; ja darām to citu, augstāku motīvu vadīti – nebūt ne.

Mūsdienas pastāv kopienas, ko sauc par poliamoriju. Poliamorija nav poligāmija, un tā paredz arī mīlestības saites – dažādi partneri apmierina dažādas emocionālās vajadzības, tāpēc ir iespējams mīlēt vairākus cilvēkus. Citiem vārdiem sakot, – bioloģiskajam faktoram pievienojas individuālā personiskā pieredze.

Tas atgriež mūs pie jautājuma, vai seksualitāte ir saistīta ar mīlestību. Un te ir būtiski atcerēties – mīlestība ir bez nosacījumiem, kamēr seksualitāte nav.

Amazones indiāņu un dienvidāfrikāņu ciltīs ir izplatīts uzskats, ka sieviete var veidot sēklas “izlasi”; viņa pēc kārtas pārguļ ar labāko mednieku, stāstnieku, skaistāko, jautrāko, labestīgāko utt., kā rezultātā bērns iegūst vairākus tēvus. Ikvienam no “izlases” vīriešiem ir pamats uzskatīt, ka tieši viņš ir tēvs, kā rezultātā bērns iegūst vairākus tēvus. Līdz ar to attiecības šādās kopienās ir cilvēcīgākas, jo visi par visiem rūpējas. 

Preagrārajās sabiedrībās pastāvēja tāds sods kā izraidīšana. Mūsdienās tas var likties absurdi, taču tā ir tikai tad, kad ienīstam vietu, no kuras nākam, un savus līdzcilvēkus. Preagrārajās sabiedrībās cilvēki bija dziļi emocionāli saistīti ar vidi, kurā atradās, tāpēc izraidīšana bija skumjākais, kas varēja notikt. Savukārt mūsdienās izplatīta parādība ir nevis attiecību veidošana, bet dzīve “iekšējā trimdā”, cēli ciešot – atsvešināti no sevis un citiem. 

Cilvēka daba nav “viendabīga”, jo pastāv daudz seksualitātes modeļu, kas ir saistīti ar dažādiem cilvēcības modeļiem: daži no mums ir hiperseksuāli, kamēr citi – aseksuāli; daži pāri ir laimīgi monogāmās attiecībās, kamēr citiem laimi sniedz poliamorija. Tāpēc pamatots ir jautājums – vai mēs esam godīgi pret sevi? Vai zinām, ko īsti vēlamies? 

Tieši sociālās normas ir tās, kas liedz mums dzīvot tā, kā vēlamies. Daudzi no mums izvēlas vientulību, jo baidās uzsākt attiecības, kas iziet ārpus sabiedrības normu robežām. 

Nešaubīgi, pāru attiecības ir visizplatītākais formāts, taču mūsu senču “socio-erotiskie kontakti” parāda, ka “divi” ir tikai viens no cipariem attiecībās.

Protams, nekas no mūsu teiktā nav galīgs un universāls. Lai arī kādus vispārinājumus par cilvēku motivāciju mēs izdarītu, vienmēr būs daudzi jo daudzi izņēmumi…

Katrs cilvēks ir vesela pasaule, katras attiecības – vesels Visums.

Nekas no mūsu teiktā nav domāts, lai vienkāršotu vai noniecinātu

konkrētā vīrieša vai sievietes individuālo pieredzi.[8]

Vents Sīlis 
LU Open Minded


[1] Ryan, C., Jetha C. (2010). “Sex at Dawn”, 8. lpp.

[2] Turpat.

[3] Wright (1994), 57.-58. lpp.

[4] Ryan, C., Jetha C. (2010). “Sex at Dawn”, 83. lpp.

[5] Turpat.

[6] Ryan, C., Jetha C. (2010). “Sex at Dawn”.

[7] Ryan, C., Jetha C. (2010). “Sex at Dawn”, 93. lpp.

[8] Ryan, C., Jetha C. (2010). “Sex at Dawn”, 314. lpp.

0
    Mans grozs
    Jūsu grozs ir tukšsAtgriezties
      0
        Mans grozs
        Jūsu grozs ir tukšsAtgriezties