fbpx

Janīna Kursīte: Latvieša pasaule

Foto: Uldis Pāže

Par kursu

Skatīties cauri laikam un redzēt latviešu patību tās dažādajās izpausmēs – to māca folkloras un tradīciju pētnieces Janīnas Kursītes lekciju cikls “Latvieša pasaule”.

Kas esam bijuši? Kas esam pasaules lielajā jūrā? Kas mūsos saglabājies no paaudžu paaudzēs lolotā? Vai pietiek to tikai atpazīt, vai senais latviskais ir liekams lietā, izdzīvojams 21. gadsimtā?

Profesore ir apburoša stāstniece, un vārds “apburoša” nav nejaušs, jo viņas ievelkošais stāstījums spēj patiesi un pilnīgi notvert klausītāja uzmanību. Viņas vārdos senā latvieša pasaule atdzīvojas un kļūst piedzīvojama šeit un tagad.

Lekciju pamatā ir Janīnas Kursītes saprastais, pētot latviešu folkloru, tradīcijas, valodu, un sajustais, vairāk nekā divdesmit gadus braucot ekspedīcijās pa Latvijas novadiem un pie latviešiem, kas dzīvo Rietumos un Austrumos. 


Vienas lekcijas garums: apmēram 60 min.

Klausītāji, auditorija: ikviens latvietis, kurš apzinās savu latvisko kodolu un vēlas to izzināt. Ikviens cits, kurš vēlas izzināt un saprast latvieti un latvisko.

Šīs lekcijas:

– ļaus palūkoties uz parastām lietām no neparastas puses;

– sniegs iespēju papildināt, padziļināt un paplašināt to, ko jūs jau zināt vai iegūt pilnīgi jaunas zināšanas;

– parādīs mūsu senkultūras nozīmību līdzās citām kultūrām;

– ļaus izmantot dzirdēto arī praktiskiem nolūkiem;

– nomierinās jūsu pašapziņu, konstatējot, ka daļu no stāstītā jūs jau citā veidā, bet zināt;

– sniegs labās ziņas par latviskajām pamatlietām, jo, kā tautā mēdz teikt – labāk labas ziņas lasīt nekā ņurdot galvu kasīt.


Par lektori

Janīna Kursīte ir folkloras un tradīciju pētniece, literatūrzinātniece, publiciste un rakstniece, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore. Baltu tradicionālās kultūras liecības Kursīte meklē tautasdziesmās un pasakās, teikās un rituālos, vārdnīcās, literatūrā un ekspedīcijās. 

Kursa producente – Krista Vāvere.


Kursa saturs

Pirmā lekcija. Latvieša pasaules uztvere un ticība jeb “ko domā savā somā”. Dabas pielūgsme. Akmens bābas

Latviešu, tāpat kā citu tautu domāšana senatnē, bija konkrēta. Tā nebija vienkārša, bet sakņota mīklās un simbolos, cikliskajā laikuztverē. Mūsu senču reliģiskie priekšstati var tikt ietverti tādos pamatvārdos un jēdzienos kā: ticība un ticēt, lūgt un lūgšana, svēts un svētums, mīļš un mīļums, ritēt. 

Otrā lekcija. Latvieša laika un vietas uztvere. Svētbirzis jeb “dots devējam atdodas”

Turpinām pētīt latvieša ticību caur jēdzieniem: elka, rāms un rāmava, bogi un bogs, gaja. Mūsdienu cilvēks gandrīz iznīcinājis dabu, cenšoties piepildīt arvien pieaugošās vēlmes pēc materiālās labklājības un ērtībām. 21. gs. pasaule atmodusies un runā par dabas saudzēšanu. Mums tomēr dabas svētuma izjūta vēl nav pavisam izzudusi. Akmenī (prūšiem – akmens bābās) un kokos iemiesotos garus un dievības senči saudzēja, ziedojot daļu no labuma pie īpašiem kokiem un akmeņiem, cerībā saņemt trīskāršā apmērā atpakaļ. Latvieši bija sīksti kā cīpstalas (dzīslas), ticībā praktiski (dots devējam atdosies) un galveno skaistumu un dzīvesspēku saskatīja tieši dabā. To, vēl vismaz daļēji, var pagriezt atpakaļ, jo, kā tu pret dabu, tā daba pret tevi.

Trešā lekcija. Latvieša māja jeb “dzīvo kā Dieva ausī”

Ēka, nams, māja – ko katrs vārds nozīmēja un kādu jēgu ietvēra. Kāpēc latvieši nomainīja dzīvošanu apļveida mītnēs (slieteņos) pret dzīvošanu četrstūru mītnēs. Kādās krāsās latvietis izdaiļo savu māju. Kāda ir latvieša mājas apkārtne. Dieva auss ir visdrošākā patvertne, bet latvieši arī paši cēla mājas tā, lai tās būtu iespējami drošas un pasargātas no sirotāju un skauģu acīm.

Ceturtā lekcija. Ornamenti jeb “pieaudzis kā zars pie koka”

Latvieši izrotāja savas ēkas, darbarīkus, tērpus ar rakstiem ne tāpēc, ka nezināja, kur likt brīvo laiku. Tā bija zīmju spēka zināšana. Zināja ne tikai atsevišķu zīmju (auseklīša, slīpā krusta, lietuvēna krusta, ugunskrusta, Laimas slotiņas, Māras krusta u.c.) iedarbību, bet arī, kā tās saliekamas viena otrai blakus (kā zari pie koka stumbra).

Piektā lekcija. Dainu noslēpumi jeb “sirds vībotnēs”

Dievību un cilvēku valoda. Kāpēc klasiskajā dainā katra rinda bija precīzi 8 zilbes gara un katra dziesma sastāvēja no 4 rindām. Kāpēc dainās tik daudz mīļvārdu jeb deminutīvu. Kas ir dainās pieminētie dziesmu segli, dziesmu kamoli, brammaņi augstajā kalnā. Kāpēc un kādos gadījumos latvieši par seksu runāja aplinkus – mīklās un mājienos. Kāpēc melna čūska maļ miltus vidū jūras un vēl citi dainās ieslēgtie noslēpumi.

Sestā lekcija. Ķermeņa valoda jeb “kāpēc latvieši mēdz glabāt dūšu papēžos, bet laimi nemeklē ar cimdiem rokās

Žestu jeb ķermeņa valoda dažkārt pasaka daudz vairāk nekā runātie vārdi. Cik lielai jābūt distancei ar tuvu, pazīstamu un svešu cilvēku, lai latvietis justos ērti. Ko drīkstēja darīt ar labo un ko ar kreiso roku. Sasveicināšanās veidi un vēl citi žestu smalkumi. Kā mūsu ķermeņa valodu mainījis Covid laiks.

Septītā lekcija. Verbālā valoda jeb valodas šķilšana, darināšana, tecināšana, pieglaušanās ar valodu

Latviešu folkloras valoda. Kas no tās pazudis, kas saglabājies. Kāda ir arhaiskā mantojuma nozīme. Kas ir poliptotoni un reduplikācija, ko no tiem var izlobīt par mūsu domāšanas veidu. Vārda spēks jeb buramvārdi. Valodas šķilšana, tecināšana. Ērdavā valoda. Kāpēc tēva zeme, bet mātes valoda.

Astotā lekcija. Latvieša humora izjūta jeb “viens runā no Jēzus, otrs no baļķiem

Kas ir smiekli. Smiekli kā miesas un dvēseles dziedinātājs. Kāpēc agrāk smējās, iesākot aust jaunu audeklu, iejaucot mīklu, vārot ziepes, bet nesmējās pērkona laikā. Kas ir rituālie smiekli. Karātāvu humors. Erotiskie joki. Čangaļi un čivļi.

Devītā lekcija. Latviešu godi jeb “galdiņ, klājies!”

Trīs galvenie godi cilvēka mūžā: krustības, kāzas un bedības. Ar ko atšķiras vedības, kāzas, precības, laulības. Kas ir pādes dīdīšana, spārnu cirpšana. Bedību ticējumi. Katrā no godiem tradicionāli ir stingra norises secība un pienācīga uzvedība (rituālā daļa). Godu dalībnieki. Godu mielasta jēga. Kustību ritms. Vēl: Bišu godi, miroņu kāzas, cēlības.

Desmitā lekcija Latviešu svētki un svinamās dienas jeb “kas labprāt danco, tam labprāt spēlē

Ko nozīmē vārds “svētki”. Svētku jēga. Vasaras un ziemas saulgrieži. Ūsiņdiena, Mārtiņi, Kapu svētki, Kanupene. Piektvakaru svinēšana, Bluķa vakars. Kaladō, rūto, līgo – ko nozīmē šie vārdi. Kas ir budēļi, gredzes, kūjenieki, ķekatas, miežvilki, preiļi, skutelnieki.