Gribasspēks. Piektās lekcijas kopsavilkums: Gribasspēks un stress

Emocionālā pašregulācija

Gribasspēka psiholoģiskais ekvivalents ir emocionālā pašregulācija – spēja tikt galā ar savām emocijām, neizpaužot tās, vai spēja izpaust tās adekvātā veidā. Tam ir nepieciešami resursi. Fizioloģiskā līmenī resursus nodrošina skābeklis un cukurs, ko galvas smadzenēm piegādā asinis. Ja trūkst viena vai otra resursa vai arī ķermenis uztver brīdinājuma signālus par to, ka resursu varētu nepietikt, tie tiek sadalīti par labu izdzīvošanai, toties ilgtermiņa mērķi zaudē savu nozīmi.

Stress

Cilvēkā vienlaikus darbojas divas dažādas sistēmas – viena ir fizioloģiska (primitīva, impulsīva), otra – intelektuāla (atbild par kultūru, vērtībām, idejām utt.). Stresa situācijās virsroku ņem fizioloģiskā sistēma, jo ķermenis stresu uztver kā apdraudējumu. Tiek iedarbināta, tā saucamā, “cīnīties vai bēgt/sastingt (fight-or-flight)” reakcija, lai ķermenis būtu gatavs aizsargāties. Asinis no smadzenēm (pirmkārt, no pieres daivām) aizplūst uz kuņģi un muskuļiem, kā rezultātā paaugstinās asinsspiediens, paātrinās sirdsdarbība, aktivizējas kuņģa darbība (īpaši, ja tas ir pilns) – ar mērķi ātri iztukšoties. Ķermenis ir gatavs fiziskai darbībai, nevis prāta piepūlei. Mūsu kognitīvās spējas – spēja adekvāti izvērtēt informāciju, paskatīties uz situāciju “no malas” un no dažādām perspektīvām – samazinās. Tā vietā saspringstam un esam gatavi bēgšanai vai cīņai ar “pretinieku”.

Šajā situācijā gribasspēks ir viens no pirmajiem “cietējiem”, jo par ķermeņa prioritāti kļūst pašaizsardzība, un tam ir nepieciešama maksimāla impulsivitāte un efektivitāte. Tāpēc lēnā domāšana (impulsu kontrole), par ko atbild pieres daivas, tiek atslēgta, jo tā apdraud izdzīvošanas iespējas.

Stresa psiholoģija

Pēc definīcijas stress ir organisma nespecifiska reakcija uz spiedienu vai prasībām. Kad, nonākot noteiktā situācijā, situācijas uzstādītās prasības novērtējam kā pārāk augstas attiecībā uz mums pieejamajiem resursiem, rodas stress. Pieņemot šo negatīvo vērtējumu, seko nākamais novērtējums – kādas būs sekas, netiekot galā ar esošo situāciju, – un novērtējums atkal ir negatīvs. Tādējādi mēs tikai pastiprinām stresu, un iestājas stāvoklis, ko apzīmējam ar tādiem fatāliem vārdiem kā “beigas”, “gals klāt” vai “viss”.

Stresa pārvarēšana

Palūkojoties racionāli un saprātīgi, šie trīs vērtējumi nekad nav adekvāti, tāpēc varam teikt, ka stress ir iluzors.

1. Situācijas prasības nekad nav TIK augstas, kā esam iztēlojušies (ir varianti).

2. Mūsu iespējas nekad nav TIK zemas (ir varianti).

3. Sekas nekad nav TIK smagas (parasti tās aprobežojas ar iepriekš minētajiem fatālajiem vārdiem).

Viens no veidiem, kā iespējams mazināt stresu, ir “latiņas pazemināšana”, savukārt latiņu varam pazemināt, regulējot kādu no trijiem mainīgajiem – laiku, kvalitāti vai cenu (kādu no tiem vienmēr ir iespējams pielāgot).

Otrs veids: attieksme – ieņemot nostāju, ka, ja jau dzīve ir mūs nostādījusi konkrētajā situācijā, tātad mums ir arī tās atrisināšanai nepieciešamie resursi (vai ir iespēja tiem piekļūt). Varam pieņemt arī aksiomu, ka no katras situācijas ir izeja. Strupceļa un bezizejas nav. Iespējams, risinājums nebūs, mūsuprāt, ideāls, elegants vai tāds, ar kuru varēsim lepoties, bet tas vienmēr pastāv.

Trešais veids: apziņa, ka arī ar sekām tiksim galā.

Ja paskatāmies uz dzīvē jau piedzīvotajām situācijām, redzam, ka vienmēr esam tikuši ar tām galā (citādāk mūsu šeit nebūtu). Turklāt – vai maz atceramies, par ko tieši satraucāmies pirms gada, diviem vai pieciem? Lai gan zinām, ka stress bija pamatīgs.

Uzdevuma formulēšana

Uzstādot mērķi, ir būtiski, kā to sev noformulējam.

Viena pieeja: I will – will I (apgalvojums vai jautājums).

Tradicionālais veids, kā paužam savas apņemšanās ir apgalvojuma formā – I will jeb es [iz]darīšu (apņemos, apsolu, nolemju). Taču pētījumi liecina, ka efektīvāka pieeja ir caur ziņkāri un, pavaicājot sev, – will I jeb vai es varēšu/izdarīšu?

Otra pieeja: aizliegums vai pozitīvs apgalvojums.

Piemēram, ja vēlamies ierobežot ēšanu vakaros, apņemšanos ir iespējams noformulēt divos veidos: kā aizliegumu – neēst pēc sešiem; vai kā pozitīvu apgalvojumu – paēst līdz sešiem. Vai sajūti atšķirību?

Ansis Jurģis Stabingis 
LU Open Minded

0
    Mans grozs
    Jūsu grozs ir tukšsAtgriezties
      0
        Mans grozs
        Jūsu grozs ir tukšsAtgriezties